Spilgtākie iespaidi un ceļotāju atmiņas

Ir tik daudz iemeslu, kāpēc būtu jābrauc uz Karpatiem, ka visus grūti pat uzskaitīt. Bet varbūt tiem, kuru domas svārstās, palīdzēs izlemt to cilvēku viedoklis, kuri Ukrainā paviesojās iepriekšējos gados.

Inga:

“Uzskatu sevi par cilvēku, kam riebjas organizētie tūrisma braucieni. Tomēr Karpatu brauciens ir kolosāls izņēmums. Viss bija ļoti labi un pārdomāti organizēts, taču ne mirkli neradās ierobežotības sajūta "grupa, paskatāmies pa labi un tagad pa kreisi".

Goverla bija mana pirmā sastapšanās ar kalniem tuvplānā. Un es nevīlos! Nācās mazliet pacīnīties ar dabu un sevi, bet rezultāts bija tā vērts. Sniegs jūnijā, mežonīgs skaistums un kā bonuss- lieliski ceļabiedri. Karpati apbur un aizrauj!"

Ainārs:

"Šo pasākumu gaidiju ar lielu nepacietību. Nekad iepriekš lielajos kalnos nebiju bijis.Gribēju zināt kā izskatās lielie kalni. Ja vēl iespēja kādā no tiem uzkāpt.Super!!!

Iebraucot Ukrainā,beidzot redzēju kādi ir tie kalni.Biju sajūsmā. Tad mani pārņēma vēl viens nepacietības “vilnis”. Pēc iespējas ātrāk gribēju tikt kalna virsotnē. Tiekot ārā no meža,un ieraugots kalna virsotni,līdz kurai aptuveni kilometrs,mana sirds ļoti strauji sāka sisties un es aiz sajūsmas iekliedzos.

Līdz pat kalna virsotnei manā sejā bija smaids,nerunājot par emocijām manā sirdī un prātā. Kāpjot redzēt dažādas puķes,krūmus,kalnus,kurus pa daļai klāj sniegs,bet vietām zaļa zāle.Ne te ziema ne vasara.Tas ir pasakaini! Ja vēlies izbaudīt 4 gadalaikus vienā nedēļā,tad tur to var redzēt."

Inese:

“Neba jau nu es nebūtu ceļojusi iepriekš un pēc tam, bet tādas siltākās atmiņas izraisa tieši šis brauciens. Varbūt arī tāpēc, ka līdz šim biju ceļojusi kā tūrists parastais - tie tādi savādāki ceļojumi. Šis ar personīgāku attieksmi. Gan no grupas vadītājas puses, gan Karpatu, gan satikto cilvēku - gida Ļeva. Visa braucēju kompānija bija labākā, kādu varēju iedomāties!

Spilgtākais notikums - kāpšana Goverlas kalnā. Tā nebija fiziski viegla, bet tās emocijas kalna virsotnē! Uhhh!! Pat nevaru aprakstīt. Sāku saprast alpīnistus, kuri kāpj un kāpj atkal no jauna, jo TĀ sajūta, kad visa pasaule pie kājām, ir neaizmirstama.

Mājīga dzīvošana kalnu namiņā, kopīgās brokastis, vakariņas... Mājās vedamo "suvenīru"tukšošanā es gan nepiedalījos, bet arī no Sanda dzirdamas tikai sajūsmas pilnas atmiņas”.